Dziednieces Sallijas publikācijās

"Latvijas Mājas dakteris" Nr. 1. 2019. g. – raksts “Enerģiju spēles”

Žurnāls "Citāda pasaule'' (26.04-9.05). 2017. g.

Cilvēkiem jāmaina domāšana. Arī attiecībā pret nāvi.

Agrāk Ilonu Ozolu pazina kā dziednieci Salliju. Tagad viņa segvārdu metusi pie malas. Veseli 20 gadus veltīti dažādu zināšanu apgūšanai, dziedniecībai pagaidām tikai deviņi. Lai gan neapzināti Ilona ar „vienu kāju” šajā darbā bija „iekāpusi”, jau darīdama sociālās darbinieces darbu un sarunādamās ar cilvēkiem. Labu laiku viņa nevarēja saprast acīm redzēto, bet prātam gūti aptveramo, ar ko sarunu laikā nereti nācās saskarties. Izpratne par to nāca tikai līdz ar zināšanām, bet līdz tam brīžiem bija sajūta, ka nupat ar viņu ir cauri, „jumts aizbraucis”... Izrādās – tas tikai „atvērās”.

Anna Andermane

Ar kādu mācību apgūšanu sāki ielūkoties īpašajās zināšanās?

Tā kā vienu brīdi jutos kā apmaldījies „baltais zvirbulis”, tad ar kristietību. Septītās dienas adventistos divus gadus studēju Bībeles mācību. Biju fanātiska līdz brīdim, kad ģimeni sāka pluinīt dažādi satricinājumi un skolotājs uz manu jautājumu: Kāpēc tā notiek?, atbildēja: Dievs tevi un tavu ticību pārbauda caur ciešanām. Nespēju saprast, kas tas par Dievu, ja ir tik nežēlīgs, un aizrautīgi uzsākto metu malā. Turpmākajos divus gadus nopietni pievērsos budisma, tad hinduisma izzināšanai, līdz sapratu, ka arī tie būtībā ir meli, ka patiesība ir tikai ŠEIT un TAGAD, tiešā saistībā ar Dievu. Ka visas pārējās mācības ir nozagtas no senā sanskrita, un veiksmīgi biznesmeņi, to dažādi pārveidojot, smiedami un rokas berzēdami, šīs mācības izmanto ar nolūku pakļaut cilvēkus. Brīnišķīgs biznesa plāns, labākais un ilgspēlējošākais pasaules vēsturē! Jau pēc tam pievērsos psihoterapijai.

Nākamā krīze mani piemeklēja 36 gados. Otrā iesvētīšana, parādījās uguns stabs. Izgāju tam cauri, pamalē atskanēja dveseles kliedzieni, tiem sekoja rūķi, tad mani tirgus laukumā pacēla gaisā – divus metrus virs zemes. Garām ejošie purināja galvas, kā ieraudzījuši nelabo. Ko īsti redzēja viņi, nezinu, bet es starp šiem cilvēkiem izteikti saskatīju tieši no dažādām lietām atkarīgos. Tomēr ar mani notiekošais nebija nekas neritīgs, tas izskaidrojums vienā vārdā – antroposofija (garīga kustība, kuru 20. gs. sākumā izveidoja austrieši filozofs Rudolfs Steiners. Viņš antroposofiju veidoja kā „Gara zinātni”, ar kuras palīdzību cilvēks var pieredzēt garīgos spēku darbību sevī, dabā, pasaulē un kosmosā – Aut.). Es tieši šajā gara zinātnē atradu atbildes uz jautājumiem, kuri mani visu laiku uzstājīgi vajāja. Antroposofiju studēju joprojām, uzskatu, ka tā ir mūža izglītība. Pirms tam, lai saprastu, kas ar mani notiek, kas ir tie līmeņi, kuros nokļūstu un kurus redzu, apmeklēju vairākus dziedniekus, ezotēriķus, bet neviens neko lāga nevarēja paskaidrot. Vienīgi Ziedonis Kārkliņš pateica, ka jābūt piesardzīgai, jo man veras vaļā kanāli, un ka būs jāmācās daudzus gadus. No pārējiem drīzāk jutu skaudību, nenovīdību. Uzskatu, ka visas zināšanas, kuras esmu ieguvusi 20 gadu laikā, ir mans pašmācības ceļš, un zinu, ka tas nekad nebeigsies.

Tagad par baznīcu izsakies diezgan kritiski. Varbūt, zinot tavas iepriekšējās attiecības ar to, kāds tevi mēģinājis atgriezt uz „pareizā ceļa”?

Reiz man pretī pie galda sēdēja pārliecināts kristietis un teica: - Ilona, atgriezies pie Dieva! Noskaitīja visus baušļus, vairākkārt minēja, cik ļoti visi dievkalpojumos par mani, pazudušo, lūdzot. Un viņš ļoti cerot, ka es izdarīšot pareizo izvēli. Bet ko tajā mirklī redzu es – radziņus, šauras actiņas, asti, smīnu sejā - ko Ilona tagad darīs?! Sēžu un skatos uz to brīnumu – tas tak’ ir reāls, arī aste reāli kustās! Tad kas ir - kristietība? Pakļaušana, cilvēka brīvās gribas paverdzināšana. Pilnīgi pretējais patiesajam uzdevumam – būt brīvam no visām piesaistēm un savienoties ar savu augstāko Es!

Strādājot sociālo darbu, sarunas ar cilvēkiem noteikti ne reizi vien lika nopietni aizdomāties par šīs dzīves jēgu, taisnīgumu un netaisnīgumu...

Diemžēl, bet tāds redzējums uz veciem ļaudīm ir panaivs. Bieži vien ar mani nesarunājās viņi, bet viņos sēdošie dēmoni. – Man ir nozagta nauda – tu esi zagle! – tas man saka ar vecas tantiņas muti. Es skatos uz viņu un nevaru tam noticēt, pārprasu: - Jūs tiešām tā domājat? – Kas, tu esi Dieva vietā – ko iedomājies, ka tā runā! – saņemu atbildē. Murgi! Es redzu, ka tantiņas šajā brīdī būtībā nav, ir tikai dēmons. Kad tas viņu atstāj, tantiņa burtiski sabrūk. Tas ir šausmīgi. 

Tagad pati strādāju ar dēmonu, dažādu ļauno garu izdzīšanu, cilvēku attīrīšanu. Šajā darbā izmantoju īpašu pareizticīgo krustu un piesaucu Jaunavas Marijas matricu. Viņa man palīdz.

Šobrīd katrs otrais no kā jāattīra. Kas notiek ar cilvēkiem?

Strauji ieplūst jaunā laika enerģijas. Vecās – naids, skaudības, alkatības un citas - bija izsīkušas jau līdz 2000. gadam, un tagad ir to agonijas laiks. Daudzi cilvēki tās līdz galam negrib atlaist, un tāpēc arī ir tik smagi. Viņi pie tām turas tāpat kā pie vecām, jau sen nenēsātām drēbēm, apaviem. Labi zin, ka tās nevajadzēs, bet citam arī neatdos, jo – tās taču ir manas! Nu, tad arī paliec šajā pozīcijā, bet nebrīnīs, ka ar laiku kādā vietā sajutīsi sāpes, slimosi, jo pats ar savām domām būsi nobloķējis enerģijas plūsmu. Darbs ar šādiem cilvēkiem ir smags, tāpēc apzināti viņus novirzu no ceļa pie manis. Kam man pēc tam nodarboties ar sevis attīrīšanu!

Lielu daļu zināšanu, kuras izmantoju darbā ar cilvēkiem, saņemu no augšas. Sākumā daudzi teica, ka esmu ragana, bet nevaru viņus iepriecināt – neesmu, es tikai pildu savas iepriekšējās dzīves, kurā biju astroloģe, misiju. Tad, 37 gadu vecumā, manu dzīvi pārtrauca linču tiesa, jo biju pateikusi nepareizu prognozi, un šajā dzīvē es atstrādāju savas toreiz piedzīvotās bailes – baidos pateikt kaut ko nepareizi. Tikai tagad es to zinu. Divdesmit gadu mācību ciklā es beigšu karmiskās mācības, bet līdz tam man jāiziet cauri 7 bailēm.

Kas tās tādas?

Mums visiem ir 7 dēmoniskās čakaras, kuras atrodas kājās un ir atbildīgas par vēlmi nogalināt, zagt, dzīvot noziedzīgu dzīvi. Ja šīs čakras ir atvērušās, mēs esam vienoti ar dēmonisko pasauli. Diemžēl ļoti daudz cilvēku nav sasnieguši pat pirmo dievišķās čakras līmeni, kas atrodas dzimumorgānu rajonā. Dzīvojot ar atvērtām dēmoniskajām čakrām, viņu domāšana ir ļoti primitīva, pasaules uztvere – šaura. Melnās maģijas speciālisti ar tām strādā veiksmīgi, sasaista cilvēkus ar viņu bailēm.

Kas jādara, lai šīs čakras aizvērtu?

Jāatbrīvojās no dažādu baiļu radītajiem stresiem. Pirmās dēmoniskā čakra atrodas iegurnī. Tajā krājas eksistenciālās bailes - nav ko ēst, nav naudas, nav kur dzīvot. Līdz ar to lūzumi, plīsumi, saspīlējumi. Nākamās dēmoniskās bailes atrodas stilbos. Tās rada celulītu, kurš vēsta par dzīvošanu pagātnē – vai, cik padomju laikos bija zaļa zāle! Jo lielāka nevarēšana atbrīvoties no pagātnes, jo izteiktāks celulīts. Trešā dēmoniskā čakra ir ceļgalos, tajos krājas visas cilvēka nerealizētās iespējas, aizvainojumi un sāpes par tiem. Kamēr tā nav aizvērta, viņš neko arī nevarēs realizēt. Jo Zemes enerģija caur pēdām nāk augšā, bet apstājas ceļgalos, un viss – kājas spīlējas, tālāk netiec. Ceturtā dēmoniskā čakra ir ikros – bailes no vientulības, piektā potītē – sasaiste uz naudu. Ja ap tām ir „melni striķi”, tad naudas enerģija ir apstādināta, tā neienāk. Sestā dēmoniskā čakra ir virspēdā – dažāda veida slimības, tā sāp, to plēš. Septītā čakra ir pēdā – visa veida noziedzība, sākot no emocionālās līdz fiziskajai.

Tikai par tikko minēto, atšķirībā no septiņām dievišķajām čakrām, kuras jāatver, neviens daudz nerunā, jo tas taču ir noslēpums, kuru atklājot, cilvēki daudzas savas problēmas varētu atrisināt paši. Bet tas taču ir arī melno magu darba lauciņš! Tāpat maz tiek runāts par to, kā dzīvības enerģiju uzņemt ar elpošanu.

Kā man teica viens dziednieks: - Bet ko tu darīsi, ja visi cilvēki iemācīsies uzņemt enerģiju elpojot – tev nebūs ko ēst!

Pareizā elpošana notiek, pieslēdzoties Zemes centram – mēs paņemam no tā enerģiju un velkam augšā, uz izelpu rotējam savu kanālu, atveram vaļā pirmo, otro, trešo čakru, pēc tam tie veiksmīgi savienojas. Ir skolotāji, pasniedzēji, kuri to skaidro un māca ļoti sarežģīti, bet es cenšos izstāstīt saprotamā valodā. Un arī tad visi nesaprot – kāds Zemes kodols, kas no tā jāņem! Pieslēdzies tam, liec lietā iztēli – bez tās nekas nenotika. Tikai jāapbruņojas ar pacietību, jo šajā gadījumā iztēle līdz vēlamā līmeņa sasniegšanai attīstās divu gadu laikā, ātrāk nez vai kaut kas notiks. Tomēr mēs to varam izdarīt paši! Tā dzīvoja un sevi pie veselības uzturēja arī mūsu senči, neviens no viņiem nedzēra ķīmiju jeb jau dzīviem esot neiebalzamēja savu ķermeni, bet pa tādu enerģija vairs neplūst. Arī ar domāšanu tādiem cilvēkiem švaki, jo sestā čakra ir nosprostota. No farmakoloģisko līdzekļu lietošanas atkarīgie ne ar ko neatpaliek no alkohola atkarīgajiem – kā vieniem nav žēl naudas spirtotajiem dzērieniem, tā otriem zālēm. Turklāt nerēķinoties ar to, ka to cenas tikai aug. Protams, cilvēki visu laiku tiek zombēti ar pilnīgi nevajadzīgu, pat kaitīgu informāciju. Tieši tāpēc arī ir tik svarīgi stiprināt savu biolauku - lai tā netiek mūsos iekšā. Un tas jādara pastāvīgi, jo negatīvās informācijas sasaistes to vien gaida, kad biolaukā parādīsies kāda vājāka vieta, pa kuru varēs pieslēgties mūsu ķermenim un prātam. Šīs sasaistes kā tārpi lokās gar mums, šobrīd mēs ar daudz ko sev nevēlamu esam sasaistīti ar visneiedomākajām saitēm – karmiskajām, attiecību, savstarpējo manipulāciju utt.

Man atkal tīri praktisks jautājums – kā stiprināt biolauku jeb uztaisīt ap sevi enerģētisko bloku?

Jāmācās, tas nenotiek vienā brīdī. Arī tam vidēji vajag divus gadus. Šajā laikā cilvēks var mainīt visu, bet pirmos uzlabojumus viņš sāks sajust, redzēt pēc pus gada. Man nesen bija kliente – raganiņa, kurai bija zināmas spējas, bet – tādas ir mums visiem, tikai ne visi tās apzinās. Viņai kaut kas bija „pavēries vaļā”, un es teicu, ka, lai uztvertu to „raganas klikšķi”, vajag attīstīt piecas maņas, pastāstīju, kā to darīt. Pagāja mēnesis, sieviete sāka uzvesties diezgan agresīvi – viņa neko nevarot iemācīties, tas viss esot muļķības! Atteicu, lai nomierinās – es šo klikšķi klikšķināt mācījos piecus gadus.

Tātad tagad tu visu esi iemācījusies, tavu biolauku nekas nespēj caursist.

Kad ar vienu negatīvo enerģiju vilni tikts galā, nāk nākamais. Ziniet, cik tur, augšā, visa kā ir daudz – 48 cilvēkiem labvēlīgas un tikpat daudz nelabvēlīgas galaktikas. Mācīšanās ir nepārtraukts process, šajā dzīvē es Visumam cauri neiziešu! Traki sarežģīta tā Zemes dzīve, nekad nekas neapstājas. Tiklīdz tas notiek, tā viss – misija pabeigta, var transformēties uz mājām, jo mēs te esam tikmēr, kamēr vecam savu uzdevumu - mācamies. Ja man kāds pirms 20 gadus ilgā karmiskās mācības laika būtu pateicis, ka sāksies melnā līnija – būs jāiemācās pastāvēt pašai par sevi, būt brīvai, apzināties savu Es, dzīvot saskaņā ar sevi, es pret to būtu izturējusies saprotošāk, vieglāk. Jo tā tiešām ir tikai mācība, nekas īpašs un sarežģīts.

Ir jau viegli stāstīt, cik svarīgi ir būt brīvai, dzīvot saskaņā ar sevi, bet kā to izdarīt tad, ja visu laiku jāpakārtojas vīra, bērnu, darba kolēģu interesēm?

Es to iekšējo sajūtu līmenī vairs nejūtu, tagad man tas netraucē būt pašai, būt brīvai. Esmu novilkusi līniju, kuru pārkāpt neļauju nevienam. Pieņemt situāciju, atlaist to – tas ir tas, uz ko visi tiecamies – pilnīgi visa notiekošā absolūta pieņemšana. Ja reiz notiek tā, kā notiek, tad ko es tur varu izdarīt? Ja kaut ko nevar mainīt, jāmaina sava attieksme pret to. 

Tagad daudzi sūkstas par dzīvi, prasa – kad beidzot būs labi? Tikai interesanti, kā viņi šo ir labi līmeni iztēlojas, pēc kādiem kritērijiem to novērtēs. Un ko viņi darīs, kad ir labi līmenis sasniegs skalas augstāko punktu? Mēs mācamies caur ciešanām, sāpes liek saprast, ka kaut kas nav kārtībā, tātad – jāatbrīvojas no stresa, jāmaina savu domāšanu, paradumus. Tikai daļa cilvēku tāpat neko nedara. Bet izdzīvos tas, kurš mainīsies. Tāpēc nav ko brīnīties un šausmināties par ātraudzīgajiem vēžiem, avārijām, dabas katastrofām, pēkšņajām saslimšanām, bet rūpīgi jāpadomā – kāpēc tā noticis? Mēs varam mācīties arī no citu pieredzes.

Kā zināms, visgrūtākais darbs šajā dzīvē ir darbs ar sevi, tāpēc arī daudzi to labāk pat neuzsāk.

Es tiešām zinu, cik grūts ir šis darbs, jo ar sevi strādāju visu laiku! Un tikpat labi zinu, kas tiem, kas šo darbu uzsākuši, darāmā nerūks nekad.

Kādas problēmas visbiežāk nomoka pie tevis pēc palīdzības atnākušos?

Šobrīd visaktuālākās ir nesakārtota enerģētika, muguras sāpes, depresija, veģetatīvā distonija. No pēdējās atbrīvoties vislabāk padodas jauniem cilvēkiem, jo viņi ātri saprot, kas jādara un ka tas tiešām jādara. Veģetatīvās distonijas gadījumā jāiemācās pareizi elpot, jo tās cēlonis ir vecās enerģijas uzkrājums, no kura jāatbrīvojas. Mūsdienās daudzus nomāc arī dažādas fobijas, bailes. Atnāca sieviete, kura sūdzējās par neizskaidrojamām, nomācošām bailēm. Redzu - viņa stāv uz klints, turas pie tās ar rokām un visu laiku drebinās bailēs no tās nokrist. Prasu, vai viņa kādreiz bijusi kalnos, izjutusi šādas bailes? Nē. Tad jau kuro reizi sapratu, ka atkal uzreiz redzu viņas iepriekšējā dzīvē pieredzēto. Pārrāvu šo saiti, noskaldīju klinti, un – bailes pazuda. Bet es tak’ sievietei nevaru teikt, ka viņai bailes izraisīja iepriekšējā dzīvē pieredzētais un ka es tās likvidēju! Protams, ir cilvēki, kuri to uzklausīt un saprast jau ir gatavi. Tomēr dziedniekam jābūt ļoti uzmanīgiem ar vārdiem, jāsajūt, ko kuram cilvēkam drīkst teikt, ko nedrīkst. Visgrūtāk ir ar veciem cilvēkiem, viņi daudz ko nesaprot un arī negrib saprast. Tāpēc savu darbu izdaru klusējot, bez liekiem paskaidrojumiem.

Nesen pie manis atnāca vīrietis, kuram bija noņemta viena kāja. Viņu mocīja sāpes, bet, kad gribēju tās noņemt, jutu, ka man no augšas caur kanālu tam nedod enerģiju. Ielūkojos dziļāk. Izrādājās, vīrietis ar kājām spārdījis gan savu suni, gan sievu. Tāpēc arī man netika dota enerģija – vecumdienas ir mūža nopelnītā alga. Pēc dienas vīrietis man zvana un sūdzas, ka sāpes nav pārgājušas, bet – ko lai es viņam atbildu? Ieminējos par spārdīšanos. Tas tak’ esot bijis tik sen, bet sāpes viņu mokot tagad! Nu, nesaprot cilvēki likumsakarības starp pagātni un šodienu! Ja viņš būtu kaut mēģinājis saprast, lūdzis par reiz nodarīto piedošanu sev un citiem, viņš no sāpēm tiktu atbrīvots. Starp citu, lai cilvēku atbrīvotu no piesaistes fobijām, bailēm, nepietiek tikai ar manu darbu – tas, ko es redzu, cilvēkam jāpasaka saviem vārdiem. Tad arī šī piesaiste, kura, kā teicu, velkas mums apkārt kā tārps, tiek pārcirsta.

Gadījies, ka kabinetā ienācis kāds tīrs cilvēks, bet kuram tāpat ir problēmas?

Nav tīru un netīru cilvēku, ir tikai cilvēki. Kā kāds var būt pilnīgi tīrs? Pat to, kurš sevi par tādu uzskata, varbūt sātans apžilbinājis ar savu „gaismu”. Arī Reiki gaisma nāk no sātana, tā apžilbina ar savu jaudīgumu, bet tās dziļākajā būtībā paslēpts māns, lamatas, kurās cilvēki iekrīt. Cilvēks aizskrien uz šo gaismu un dēmoniskās enerģijas var uzgavilēt – tās savu ir padarījušas. Turpretī dievišķā enerģija nevienu neapžilbina, tā izstaro vienmērīgu, mūžīgu gaismu un līdz ar to dziedina, skolo lēnām.

Reiz viens tāds „apžilbinātais, tīrais” cilvēks pie manis bija atnācis – spīdēja un laistījās uz augšu. Kārtīgs emocionālais manipulators, varmāka - šādi un citādāki krāpnieki bieži vien slēpjas zem žilbinošām maskām. Viņš apsēdās, es aizdedzināju sveci, atvēru biolauku. Informācija nenāk. Lieta tajā, ka šie cilvēki, tāpat kā narkomāni, māk sērfot pa kanāliem, piekļūt citu vājajām vietām, paši norobežojoties. Kad pēc desmit minūtēm informācija joprojām nenāca, pajautāju viņa nāciena mērķi - lai vismaz zinu, ko darīt tālāk. Viņam tas un šitas neesot kārtībā. Palūdzu apgulties, gribēju sākt kārtot enerģijas, bet atkal tas pats – informācija nenāk. Vēlreiz jautāju – kāda mērķa vadīts viņš pie manis atnācis? Kā – viņš esot pateicis, tikai pirms nākšanas pie manis sevi norobežojis, lai es no viņa nedabūtu informāciju.

Bet šādā gadījumā ar enerģiju palīdzēt nav iespējams, lai to varētu izdarīt, cilvēkam jāatbrīvojas un jāuzticas dziedniekam. Tomēr kaut kā centos viņam palīdzēt. Pirmo un otro čakru var atvērt arī ar varu, trešo arī var patīrīt. Ar ceturto un sesto gan tā nedara. Palīdzēt nevar arī cilvēkiem, kuriem enerģija netiek dota – tiem, kuri domā primitīvā līmenī, tikai par naudu, mantu. To var sajust uzreiz, paņemot roku – tā ir tukša. Kad pajautāju, kādas viņam ir attiecības ar Dievu, parasti apstiprinās manis tikko nodomātais – tās ir nekādas, aprobežojas līmenī - uz baznīcu eju! Bet tas neko nenozīmē. Īpaši tāpēc, ka vienīgā tīrā no tām ir Jēzus Kristus Piedzimšanas katedrāle, jo tajā ienāk kanāls no augšas – stāvi katedrālē un tiec „nomazgāts”. Pārējās ieejot, melnas vārnas visapkārt lido. Baznīcas, diemžēl, netiek attīrītas, sevišķi – luterāņu. Un es nesaprotu, kāpēc tā. Jo kur nu vēl vieglāk to izdarīt – pieslēdzies kanālam un palūdz, lai palīdzēt attīrīt.

Kā lūgsi palīdzību tajā, ko noliedz!

Tā jau ir – viņi lūdz Dievu, bet tajā pat laikā zaimo, nebūdami patiesi pret sevi. Bet Dievatziņa ir tieši patiesība pret sevi. Un ko līdz lūgt Dievu, ja, tikko izgājis no baznīcas, cilvēks sāk aprunā banīcēnus! Aprunāšana ir viena no smagākajām negatīvo izraisošajām formām. 

Man bija kliente – ļoti agresīvi noskaņota, visā vainoja valdību un visus citus, tikai ne sevi. Tīrīju viņu trīs reizes, arī ūdeni bija jādzer. Pēc trešās reizes viņai piepampa rokas, sāpēja locītavas. Sieviete man piezvanīja un sāka bļaut - kas ar viņu tagad notiekot?! Paskatījos, un man uzreiz bija skaidrs – viņa mani bija aprunājusi. Pateicu to arī viņai, paskaidroju, ka tieši tāpēc atbrīvotā enerģijas plūsma iestrēga locītavās.

Jāsaprot elementāra lieta - ja reiz cilvēks grib, lai dziednieks palīdzētu, viņam jābūt gatavam strādāt ar sevi, arī „izravēt” no sevis ne vienu vien netikumu. Negribat to saprast – ejiet pie mediķiem un dzeriet zāles. 

Vispār atsakos strādāt ar cilvēkiem, kuriem jāiziet sava karmas mācība, jo tajā iejaukties nedrīkstu. Varbūt viņam ir jāiekrīt dubļos, lai no tiem pieceltos, jo citādāk augstprātību no viņa neizdabūt. Kosmosa likumi ir jāievēro, viens no tiem - ko sēsi, to pļausi. Viss ir ļoti vienkārši, tikai ne dzīvot, visu laiku ievērojot šos likumus.

Kā bērna dzīvi ietekmē ieņemšanas brīdis un mātes vēderā pavadītais laiks?

Ļoti ietekmē. Turklāt viņš ir tas, kurš izvēlas vecākus un jau divus gadus pirms tam pako somu ar līdzi ņemamo informāciju. Iemiesojoties izvēlētās mātes ķermenī, bērnam jau ir iepriekš iegūtās zināšanas. Piedzimis viņš vēro tagad notiekošo, vecāku attiecības utt. Bērns ir kā skats no malas, viņš redz to, kas notiek patiesībā, nevis cilvēku izdomāto pasauli – kādai tai jābūt viņu izpratnē. Mēs dzīvojam milzīgā ilūzijā, arī visi cilvēku izdomātie likumi ir ilūzija. Pēc 100 gadiem tie visi būs mainījušies, uz mums skatīsies kā uz diezgan primitīviem aborigēniem. Tāpēc arī tagad ir tik daudz smagu dzemdību, jo bērni negrib nākt šajā pasaulē – viņi redz, kādā murgā dzīvo vecāki. Protams, viņam ir dots uzdevums, kura dēļ tomēr jānonāk uz Zemes, un viņi to pilda. Bet, pirms atskan pirmais viņu brēciens šajā pasaulē, karmas valdniece viņos izdzēš visas atmiņas par iepriekšējām dzīvēm.

Jaunībā, 16 gadu vecumā, vienu laiku strādāju dzemdību nodaļā par sanitāri. Pirmās dzemdības, kurās piedalos, man jāpienes vajadzīgās bļodiņas utt., bet es redzu, ka telpu piepilda rozā migliņa, mani pārņem nirvanas sajūta un es nevaru pakustēties – stāvu kā zemē iemieta. Vecmāte kliedz: - Ilona, kas ar tevi – ir jāstrādā, notiek dzemdības! Bet man ir vienalga, ko viņa kliedz, jo šis brīdis ir tik skaists!

Tikai pirms pāris gadiem uzzināju, ka mani tajā brīdī savā varā bija pārņēmusi karmas valdniece, kas parādās kā rozā migliņa un tajā brīdī izpilda savu uzdevumu. Savukārt aizgājējus pavada gaiša migliņa. Tā parādās jau 12 dienas pirms aiziešanas un tad smuki aiziet prom.

Mātes vēderā pavadītajā laikā bērnu visvairāk ietekmē mātes emocijas. Tad, līdz 7 gadu vecumam, viņš ir kā spogulītis, kurā atspoguļojas viss šajā laikā iegūtais. Tāpēc bērnam ļoti svarīgi ir saņemt mīlestību, enerģiju, kas saistīta ar ceturto čakru – cik šājā laikā viņš mīlestību saņems, tik tās arī būs. Ja bērns nesaņem mīlestību, šī čakra paliek aizvērta – no šejienes mums tie „aukstie” cilvēki. Praksē man ar tādiem nākas strādāt daudz. Ceturtā čakra jāatver lēnām, pakāpeniski visos līmeņos, to nevar „atplēst” tikai fiziskajā līmenī. Šādā gadījumā cilvēks nopietni apjuks, jo viņam taču, beidzot sajūtot sevī ieplūstam mīlestības enerģiju, ir jāpārstrukturē visa dzīve.

Minēji, ka bērni, pirms šīs dzīves iemiesojuma somu ar iepriekš uzkrāto informāciju krāmē divus gadus. Tikpat ilgu laiku vajag arī aizgājējiem, sakrāmējot savējo bagāžu?

Jā, jo informācija nāk laukā no katras šūnas, šādā veidā
irst biolauks. Šī procesa laikā notiekošajā dziednieks vairs
nedrīkst iejaukties.

Lai kādas sāpes cilvēks pirms tam ciestu?

Sāpes cilvēkus moka līdz brīdim, kamēr viņš nav sapratis savas slimības – problēmas cēloni jeb savā dzīvē pieļautās kļūdas. Tas attiecas arī uz onkoloģiju, kura būtībā rada smagās, tumšās, dēmoniskās enerģijas, kuru varā cilvēki nonākuši. Daļa no vēžiem ir karmiski. Lai šādās problēmās neiedzīvotos, jāmācās piedot, pieņemt, bet vēl svarīgāk ir no savas dzīves izskaust augstprātību, lepnību, visvarenību, viszinību. Ja to nevari, vēzis pārmācīs, liekot saprast, ka esi tāds pats, kā visi pārējie cilvēki – vai viņš būtu miljonārs vai bomzis. Katrs šajā dzīvē veic savu uzdevumu. Ja miljonārs būs ļoti augstprātīgs, viņš nākošajā dzīvē atradīsies pie renstelēm. No Latvijas miljonāriem tikai viens nav augstprātīgs, jo viņš saprot un pilda dzīves likumus. Viņš dzīvo labklājībā, izprot, ko nozīmē šeit un tagad un nav pieķēries mantai, kura pēc tam tā viņam neko nenozīmēs. Tieši tāpēc šo cilvēku neviens viņu nevar „iemīt zemē”.

Ir lietas, ko māci visiem, kuri pie tevis atnāk?

Pamatā strādāju ar enerģijām un citiem mācu un skaidroju to, ko zinu un jūtu pati. Praktiski padomi? Piemēram - ja kājās iemetas krampji, bļodā ielej ūdens, iemet 7 šķipsnas sāls, bet nemaisa, un 7 minūtes kājas patur ūdenī. Jo 7 šķipsnas sāls rada rotāciju uz Zemes centru un uzreiz „norauj” negatīvo enerģiju. Tā ir kā ātrā palīdzība gadījumos, kad juti – esi saņēmis labu devu negāciju. Šai procedūrai līdzvērtīga – ieiet dušā un, sākot ar galvu, noberzties ar sāli. Es tā daru, ja nācies pabūt kādā valsts iestādē – tajās koncentrējas daudz negatīvo enerģiju, arī atnākot mājās no tirgus. Man patīk pa to pastaigāt, pavērot cilvēkus, bet – cik raitā solī tirgū ieeju, tik lēnā, smagām kājām, iznāku. Pienākot pie mājas ārdurvīm, negatīvo informāciju no sevis, no kājām, notraušu ar roku. Iegājusi dzīvoklī, pa taisno dodos uz vannas istabu.

Un ko dari, lai sevi pasargātu, piemēram, no tik vienkāršas lietas kā saaukstēšanās?

No septembra līdz maijam dzeru skuju dzērienu Ho-Fi, un jūtos ļoti labi. Saules gaisma ziemā, nedraud nekāda pārdozēšana. Turklāt tas, mīļie cilvēki, ir labs līdzeklis pret vēzi. Ja sibīriešiem skujas palīdz būt veseliem, tad kāpēc lai nepalīdzētu mums? Ho-Fi jādzer arī pie gripas, jo tas attīra organismu. Lai gan to, tāpat kā citas slimības, dara arī pati gripa, tikai jāpaseko, kādā līmenī un cik smaga tā ir.

Tikmēr jau var arī nomirt...

Tad notiek veiksmīga transformācija. Mums, attiecībā pret nāvi, ir jāmaina domāšana! Jo kur tad ir elle? Šeit, uz Zemes – izejot visas mācību stundas. Bet tur, mājās, mēs esam brīvi – es tur esmu bijusi, es zinu! Tāpat jāmaina sava attieksme pret daudziem notikumiem. Iekriti dubļu peļķe – priecājies, jo dubļi tevi pasargāja no sasišanās. Visā var saskatīt pozitīvo, tikai jāiemācās to saskatīt!

Es to saprotu līdz mirklim, kad garāmbraucoša mašīna ar dubļiem nošļāc manu gaišo mēteli!

Bet mācies pateikt: - Paldies, šoferi - man tagad ir iemesls izmazgāt savu mēteli! Ja pirmajā mirklī tomēr izsprūk pāris trekni vārdi, tad ar sevi vēl jāstrādā. 

Arī man vēl pirms gada, lai gan ļoti strādāju ar savu negatīvo stresu un jau domāju, ka ar to esmu tikusi galā, ka esmu labs cilvēks, gadījās piedzīvot tādu situāciju. Melns džips apšļakstīja manu balto mēteli. Pagriezos pret mašīnu un dusmās uzliku tai zīmi, labāk neteikšu kādu. Burtiski tūliņ pat sapratu, ko esmu izdarījusi un dzinu sevi mājās pēc iespējas ātrāk, lai varētu sākt strādāt, lūgt augšai piedošanu - lai, dod Dievs, ar mašīnas vadītāju nekas nenotiktu! 

Cilvēki, kuriem ir jaudīga enerģija, neko sliktu nedrīkst pat padomāt, jo tas materializējas! Jutu, ka man tika piedots, ka situācija ir izglābta, bet vienlaikus no augšas jutu diezgan lielu spiedienu - strādā negatīvo stresu, ar savu atriebību! 

Tajā brīdī mani ierunājās „labais” cilvēks – bet es taču neesmu atriebīga, es esmu laba! Tad atkal kādā mirklī „iznirst” šī „labā” cilvēka sliktā puse un viņš atkal lūdz piedošanu, kas ir mazā karmas mācība. Man ļoti patīk trīskārtīgā piedošana, kuru esmu atvasinājusi no Lūles Vilmas. Tā ir – vispirms lūgt piedot sev, tad palūgt piedošanu ķermenim un pēc tam notikumam, situācijai vai cilvēkam. Skaita to tikmēr, kamēr no ceturtās čakras muguras daļas izveļas karsts vilnis un stress tiek atbrīvots. 

Es darbā ar sevi to izmantoju joprojām, īpaši lūdzu piedot ķermenim, jo tieši to es piesārņoju ar izsprukušiem neapvaldītiem vārdiem un domām. Bet jāzina, ka atbrīvošanās no lielākiem negatīviem stresiem notiek gadiem ilgi, un ka mazā, vienkāršā piedošana strādā tikai uz šajā dzīvē sastrādāto.

Tādu pašizglītošanās ceļu, kādu ej tu, šķiet, iet tikai retais.

Kā izrādās, es tikai turpinu iepriekšējās dzīves uzsākto!

"Ieva Stāsti" Nr. 5. (291) 2016. g. raksts – mistisks stāsts “Izgājusi cauri ellei”